Šorīt rīts sākās necerēti agri... Kad mazie vīreļi bija saģērbti un devušies (neakceptēti, bet beigās - kopā ar vecmammu) pamodināt kucēnus, nolavījos lejā uzvārīt kafiju. Ārā bija nejēgā migla un viena liela zelta maliņa. Kura, man vārot kafiju un izlaižot/ielaižot pa durvīm suņus, kļuva par milzu, acīs spīdošu bumbu. Šai skatā nolūkoties uz brīdi man pievienojās Rū, kuram prātīgākais šķita, samiegt šauras actiņas. Ir jau tomēr kāds skaistums arī šiem ļoooti agrajiem rītiem...
Tagad ar kafijas krūzi, žigli pārskatīšu pēdējās kucēnu bildes un mēģināšu kādu te ielikt, kamēr mūsmājās viss vēl mierīgi.
Tieši šo smuko, citreiz miglaino saullēktu dēļ, katru rītu jau pēc 6 klīstu ar samiegojušos Greisu pa mežu un priecājos, cik daba ir skaista, kad tā mostās. :)
ReplyDeleteGribu piebilst - šī ir dzīvokļa suņu prieškrocība - savu saimnieku izvest agrajā rīta pastaigā jebkuros laika apstākļos. Es to noskatījos pa logu, bet Odiņš ar Pepiju - tusējot pa pagalmu...
ReplyDelete